Jānis Pauļuks

Jāņa Pauļuka portrets (Valdis Kupris)

Dzīve un māksla

Jānis Pauļuks (1906–1984) ir viena no visspilgtākajām personībām Latvijas glezniecībā laikā pēc Otrā pasaules kara, viņa spēcīgā individualitāte daudzu gadu desmitu garumā iespaidoja laikabiedru, īpaši jauno mākslinieku talanta attīstību, viņa centieni izkopt un pilnveidot glezniecisko paņēmienu arsenālu, nepakļaušanās socreālisma diktatoriskajiem spaidiem palīdzēja daudziem laikabiedriem uzdrīkstēties lielāku radošu brīvību.

Jānis Pauļuks strādājis eļļas tehnikā. Daudz eksperimentējis glezniecības tehnoloģijas jomā - krāsu šļakstīja, pilināja, vērienīgi zieda ar špakteli. Gleznojis ainavas, klusās dabas, figurālās kompozīcijas, marīnas, portretus un pašportetus. Darinājis arī abstrakcijas nenoliedzot reālās dabas formas. Gleznojis saules piepildītas ainavas sulīgos, mirdzošos krāsu toņos radot nemiera, nemitīgas kustības atmosfēru, vitalitāti un dzīvesprieku.

Gleznotāja daiļrades pētnieks Zigurds Konstants uzskaitījis ap 500–600 darbu, ieskaitot skices. Ap 90 ir Nacionālā muzeja krājumā, ap desmit – Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, pārējie privātkolekcijās un liela daļa arī Maskavā, Tretjakova galerijā. Kopumā tiek uzskatīts, ka mākslinieks radījis ap 600–700 dartbu, taču 1975. g. viņa darbnīca tikusi apzagta un izdemolēta, tādēļ vairāku vērtīgu darbu atrašanas vieta nav zināma.

Jāņa Pauļuka vecāki bija latviešu zemnieks Antons Pauļuks un lietuviete Agata Možeika. Brālis Pēteris Pauļuks – grafiķis, kaligrāfs. Jāņa Pauļuka pirmā sieva, gleznotāja Felicita Pauļuka, ar kuru viņš izšķīrās pēc desmit gadu kopdzīves, tā arī palika viņa mūža lielā mīlestība. Nepārprotami liels trieciens Pauļujam bija viņa un Felicitas dēliņa Olivera nāve drīz pēc piedzimšanas. Pauļuks apprecējās otrreiz ar Lidiju Rahmaņinu, un viņiem piedzima meita Inta, taču arī otrā ģimene neturējās ilgi. Mūža nogalē ar gleznotāju kopā dzīvoja un par viņu rūpējās Ņina Robiņa.

Jāņa Pauļuka leģenda

Mākslas zinātniece Ilze Putniņa,
LNMM 20.gs. II puses glezniecības kolekcijas glabātāja

20. gs. latviešu glezniecības klasiķis Jānis Pauļuks ir leģenda, kas mākslas patiesību nekad nav upurējis laikmeta prasībām, par ko māksliniekam savulaik nācās ļoti ciest, krist izmisumā un glābiņu meklēt alkoholā. "... es esmu tas, kas gleznoju, nevis tas, kas uzvedas, es nemāku uzvesties, bet mani vajag skatīties, kas es esmu kā gleznotājs. Tur es esmu patiess. Gleznā es uzvedos labi. Pārējie uzvedas godīgi, bet gleznā ir lopi. Mēs caur arodu pasakām kas mēs esam."

Vizualizēt Jāņa Pauļuka dzīvi un mākslu nozīmē sajust mākslinieka atbildi uz pārmetumu kādā no Mākslinieku savienības gleznotāju sekcijas sanāksmēm par to, ka lieto melno krāsu tur kur saule parādīta. Pauļuks atbildēja, ka akmeņogles ir tuvu saules enerģijai. Kā parādīt mākslinieka iekšējo drāmu un ideālus, dvēseles sāpes un dēmonus, jaunības alkas, meitenes, sauli un jūru, izveidoto paštēlu, radošas personības egocentrismu un smago raksturu, kas trauksmainā ekspresijā iemiesojies uzlādētajos audeklos?

Mākslas akadēmijā Jānis Pauļuks iestājās 1938. gadā - 32 gadu vecumā. Pameta labi atalgoto zīmētāja un kaligrāfa darbu Zemkopības ministrijas Mērniecības nodaļā lai netraucēti nodotos studijām. Līdz diplomdarbam Jānis Pauļuks tomēr netika, jo 1941. gada jūlijā no akadēmijas tika izslēgts.

Cerot izrauties no kara gados piedzīvotās izolācijas, Jānis Pauļuks jau 1944. gadā kļuva par Latvijas PSR Padomju mākslinieku savienības biedra kandidātu, 1945. gada tika uzņemts par tās biedru. Neskaitāmas reizes Jānis Pauļuks tika gan pazemināts par kandidātu, gan atkal uzņemts par biedru, gan pavisam izslēgts. "Ja es savāru ziepes kādas pret valdību, kas man ir par pacēlumu! Tad vispār pie vella visu un es ar darbu izglābju pats sevi." Cik neatbilstīga sociālistiskā reālisma prasībām bija Jāņa Pauļuka jaunrade un personība, tik samezglotas bija viņa attiecības ar Mākslinieku savienību, kas tolaik nozīmēja palikt arī bez iztikas līdzekļiem, jo darbus pasūtīja tikai savienības biedriem.

Profesionālā godīguma un asās valodas dēļ no Pauļuka daudzi izvairījās, baidījās un no droša attāluma atspēlējās ar iesniegumiem vai ziņojumiem Mākslinieku savienības valdei. Šodien šie ziņojumi un sadzīvisku lietu kārtošana ar organizācijas starpniecību šķiet kurioza liecība par trakulīgiem mākslinieku izgājieniem, taču attālums no komiskā līdz traģiskajam ir niecīgs. Mokošas un garas pasūtījuma darbu skiču apspriedes, ieteikumi labojumiem, kuru neņemšana vērā kavē darba pieņemšanu uz gadiem.

Jānis Pauļuks vairākkārt lūdza atļauju sarīkot personālizstādi, līdz 1964. gadā Jūrmalā tā notika kopā ar grafiķi Kārli Cīruli. Pirms izstādes Pauļuka darbus caurskatīja komisija Mākslinieku savienības piektā stāva zālē. Mākslinieks uznesa augšā ap 50 darbu, kas tika noraidīti, līdz beidzot 12 atļāva izstādīt. Pauļuks bija izmisumā, burtiski nospiests uz ceļiem, spiests pazemoties un lūgt pieņemt izstādei darbus. Šajā izstādē Pauļuks tomēr izlika pāris noraidītos darbus, kurus atbraukusī komisija lika noņemt. Demonstratīvi atstātie tukšumi un drātis uz sienas izraisīja interesi skatītājiem un sniedza gandarījumu un cēla mākslinieka pašapziņu, kaut tika saņemts arī Mākslinieku savienības Valdes rājiens un nosodījums.

J. Pauļuks. Tu. (Aleksandrs Zviedrs, 1982, LNMM)"Es nezinu kur to figūru likt, kamēr man viņa nogulstas. Viņa staigā bieži, ej nu tu sazini. Tad man faktūra rodas. Es lieku krāsu pāri. Man iznāk faktūra labojot savas kļūdas. Nekad es nekasu krāsu nost. Es savus soļus nenoliedzu, savas kļūdas nenoliedzu." Šie vārdi raksturo faktūras veidošanās procesu, bet tikpat tos var attiecināt Pauļuka sevis apzināšanos savā laikā un vidē. Kā reti kurš mākslinieks, Pauļuks ir savu amata brāļu pelts un slavēts, bieži pats apzināti saasinājis notikumus un attiecības, savā vientulībā ilgojies pēc miera, sapratnes un maiguma, bet dzīvē to pārmācis ar cietu taisnprātību. Vēlēšanās būt mākslinieku kolektīvā, kurā daudzi ir pret Tevi, kurā daudzu uzskati un rīcība var būt cilvēka cieņu pazemojoša vai pat iznīcinoša, cīnīties ar mākslas sistēmu bezgalgarās diskusijās, pēc kurām Pauļuks kopā ar oficiālu nosodījumu saņēma neoficiālas atzinības gandarījumu, un šīs kaujas tika gaidītas un nereti arī provocētas. Profesionāls godīgums neļāva samierināties un darbnīcas klusumā uz laiku atstāt savu darbu-pārliecību, līdz būs pienācis laiks, kad to pieņems un šo iespēju būs izcīnījis kāds nemiera cēlājs. Neskatoties uz nemitīgajām pretrunām, plosošām kaislībām, Jānim Pauļukam notikums bija saulaina diena, jūra, gaisma un meitenes – radošas degsmes un vienlaikus arī skumju avots. Gleznošana viņam bija dzīve, savu pretrunu un sevis attaisnojums.

"Es piedzimu svētdienā, saulainā dienā – es esmu saules bērns. Man patīk saule, es vienkārši sauļojos, un vispār saule ir mana dzīve. Tie cilvēki, kas sauli tā nejūt, viņi arī sauli tā nevar uzgleznot."

Jāņa Pauļuka gleznas
Pauļuks (izrādes foto)

Gleznotāja simtgadei veltītās izstādes "Saule" atklāšanā. Latvijas Vēstnesis. Nr.120 (148), 2006.gada 4.augusts.
Monogrāfija par gleznotāju Jāni Pauļuku. Frut.lv, 2008.gada 25.martā.
Monogrāfija par gleznotāju Jāni Pauļuku. Studija. Vizuālo mākslu žurnāls. 2008.gada Nr.2 (59).
Cīņa par sauli mākslai. Jānim Pauļukam 100. Apollo. Kultūra. 2006.gada 10.jūlijā.
Jāņa Pauļuka darbi galerijā Antonija.

Biļešu Serviss   Bez Rindas  Biļešu Paradīze

Lapas izstrāde balstīta uz Joomla!® un Crosstec