Dāvana Jāņa Pauļuka simtgadē

Aija Brasliņa

Zigurds Konstants. Jānis Pauļuks: Monogrāfija.

Rīga: autorizdevums, 2006. 464 lpp.: il.
 
Zigurds Konstants. Jānis Pauļuks
 
"Es dzīvoju, lai gleznotu, bet negleznoju, lai dzīvotu," - tā savas dzīves jēgu un saturu izaicinošā romantiķa pārliecībā sludinājis 20. gs. latviešu glezniecības klasiķis Jānis Pauļuks (1906-1984). Nav receptes, kā līdzvēr­tīgi "sagūstīt" tekstā un vizualizēt leģendārā meistara dzīvi un mākslu - fanātiskas personības iekšējo drāmu un ideālus, novatorisma, skaistuma un jaunības alkas, viņa meitenes, sievietes, sauli un jūru, izveidoto paštēlu un skaudros paš­portretu monologus, radītāja egocentrismu, dvēseles sāpes un dēmonus, līdzcilvēkiem neērto, smago raksturu un visu pārējo, kas trauksmainā un pretrunīgā pašizpausmē pārcē­­lies emocionālas ekspresijas uzlādētajos audeklos.

Pagājušogad, veltīta gleznotāja simtgadei, iznāca viņa biogrāfa Zigurda Konstanta sarūpēta grāmata - Latvijas māk­slas vēstures literatūras un grāmatu tirgus kopainā neie­rasti ekskluzīvs autorizdevums, kas laists klajā 800 ek­semplāru metienā un iespiests tipogrāfijā "Premo".

Jāņa Pauļuka radošais mantojums pārsteidzošā spēkā un iepriekš neredzētā pilnībā pirmoreiz atklājās retrospek­tīvajā 1986. gada piemiņas izstādē Aizrobežu (tag. Ārzemju) māk­slas muzejā Rīgā, pēc kuras 1992. gadā klajā nāca tās kura­tora Zigurda Konstanta sastādītais reprodukciju albums. Jau­nāko, par monogrāfiju nodēvēto iespieddarbu, kas bū­tiski atšķiras no priekšstata par klasisku mākslinieka mo­no­grāfiju, autors veidojis, "lai to varētu lapot, skatīt un lasīt no jebkuras vietas". Vislabāk pēc šiem noteikumiem otrajai grāmatai par Pauļuku izdodas uzrunāt nelielu, pietiekami kompetentu speciālistu un interesentu mērķauditoriju, kuri tā arī spēj "iekrist" tekstā un bagātīgi piedāvātajā ilustratī­vajā materiālā.

Mākslas vēsturnieks un ķīmiķis Zigurds Konstants, bru­ņots ar eksaktas nozares pārstāvja akadēmisko pieredzi, racionālu metodiku, neatlaidību un lietišķumu, "atvēris" izpētē sastrādāto Pauļuka arhīvu - divdesmit piecus gadus krātus un mērķtiecīgi publicēšanai gatavotus resursus, dalo­ties ar ļoti blīvu un vienlaikus neviendabīgu tekstuālās un vizuālās informācijas apkopojumu.

Lasītājam, kurš no grāmatas sadaļām "Dzīves līkloči" un "Glezniecība" gaidījis izsmeļošu mākslinieka biogrāfiju vai detalizētu jaunrades analīzi atbilstoši klasiskas monogrāfijas tradīcijām, autora personiskā teksta īpatsvars (pārdesmit lappušu), iespējams, liks vilties "mazuma garšas" dēļ. Izbrī­nu izraisa maldīgi pieņemtais apgalvojums, ka Felicita Pau­ļuka, kuras tēls dominē izcilākajos agrīnā perioda darbos un sakrīt ar gleznotāja meitenīgo sievietes ideāltipu, "viņam nekad nav pozējusi" (16. lpp.). Lai gan Felicitu Jānis Pauļuks patiešām varēja uzgleznot "no galvas", droši zināma virkne darbu, kam viņa reāli bijusi par modeli.

Jaunajā izdevumā Zigurds Konstants, respektējot pirm­avotus, sava teksta izvērsumu upurējis par labu savāktajam dokumentālo liecību klāstam un gleznotāja darbu zinātnis­kajam katalogam, kam kopumā atvēlēts vairāk nekā 400 lappušu. Plašajā sadaļā "Faktu mozaīka", piesaistot ar laikmeta klātbūtni un individuālu viedokļu krāsainību, rindojas arhi­vālijas, dokumenti, vēstules, dienasgrāmatu fragmenti, atmi­ņas, interviju atšifrējumi u. c. teksti.  Raibajā salikumā ieinteresēts patērētājs pats meklē un atrod sev "ganības".

Lai kā biogrāfi tiektos pēc maksimālas objektivitātes, viņu veikumu gluži cilvēciski apzīmogo neizbēgams subjek­tivitā­tes elements, kas parādās ne vien personiski rakstītajā, bet arī šķietami neitrālā un bezkaislīgā faktu atlasē, skaidrojošās piezīmēs u. tml. Arī šajā gadījumā lasītāji diskutē par iekļau­to tekstuālo materiālu izvēli, par to komentēšanas veidu un faktu precizitātes pārbaudes nepieciešamību, piemēram, saskaroties ar atmiņu stāstītāju subjektīvo "redakciju" vai sarunu pārstāstu žanra "slidenību".

Nozīmīgākais ieguvums nenoliedzami ir fundamentālā, ilgstošā procesā īstenotā Jāņa Pauļuka darbu kataloģizācija. Salīdzinājumā ar 1992. gada izdevumā fiksētajām 225 vie­nībām zinātniskā kataloga saturs pieaudzis līdz 688 aprak­stītiem priekšmetiem (kopējā numerācijā nez vai iederas māksliniekam piedēvētās, bet ekspertīzes apšaubītās glez­nas). Tekstuālo daļu papildina izstāžu saraksts, bibliogrāfija, īss kopsavilkums un biogrāfija angļu valodā. Gleznotāja māksliniecisko mantojumu apzinot un doku­mentējot, Zigurds Konstants savā mākslas vēsturnieka kar­jerā virzījies pretī nominācijai "mūža darbs". Pasaulē laistais "bērns" ikvienam interesentam ļauj to iepazīt, pamatīgi izstudēt un samērot ar savu vīziju par Jāni Pauļuku.

(Publicēts: Studija. Vizuālo mākslu žurnāls. 2008.gada Nr.2 (59))