Cīņa par sauli mākslai. Jānim Pauļukam 100

Dace Vizule, speciāli RB

Uz brīdi šķiet, ka gadskaitļi melo. Jo gleznotājs Jānis Pauļuks (1906–1984) vēl tagad ir tik vitāli klātesošs vecākās paaudzes mākslinieku atmiņās, ka nav grūti iedomāties viņu kā vienu no mūsdienu septiņdesmit un astoņdesmitgadniekiem. Un tomēr šā gada 2. septembrī apritēs simt gadu, kopš dzimis pret sevi nesaudzīgais, ar savu kategoriskumu citiem bieži neērtais, bet ļoti talantīgais gleznotājs. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklāj mākslinieka simtgadei veltītu izstādi «Saulē».

Savā laikā neiederīgs

Pauļuks ir leģenda. Gan viņa māksla, gan dzīvesstāsts liecina par spilgtu, spēcīgu personību, kurai likumsakarīgi bija grūti iejusties savā laikā un vidē. Vairāki desmiti gadu, kas mūs šķir no laika, kad tapa Pauļuka daiļrades ražīgākā posma darbi, ļauj tagad novērtēt šo glezniecību kā brīnišķīgu. Tajā ir viss – uzrunājošs tēlojums, piesātināts kolorīts, savdabīga tehnika un kaislīga dvēsele. Tomēr tieši šo kvalitāšu dēļ māksliniekam savulaik nācās ļoti ciest, krist izmisumā un glābiņu no depresijas brīžam meklēt alkoholā. Mākslas akadēmijā viņš iestājās jau trīsdesmit divu gadu vecumā kā nobriedis vīrs, kurš zina, ko grib sasniegt. Tādi studenti pasniedzējiem nav no ērtākajiem, un Pauļukam turklāt patika asi aizstāvēt savu viedokli. Sākotnēji stājies «grafiķos», tad pārgājis uz glezniecību, Pauļuks reiz draugiem vēstījis, ka viņa uzdevums ir ienest latviešu mākslā pilnīgi jaunus paņēmienus. Varbūt tas bija domāts kā joks un uztverts kā lielība, taču tagad, raugoties uz mākslinieka darbiem, var atzīt: viņš to patiešam uzskatījis par savu misiju un, gods kam gods, arī izpildījis.

Cīņa par sauli mākslai. Jānim Pauļukam 100 (www.vmm.lv) Visvairāk par novatorismu Pauļukam nācās ciest pirmos divdesmit gadus pēc padomju varas dibināšanas Latvijā. Mākslas akadēmiju viņš tā arī nepabeidza, jo, nepaguvis izstrādāt diplomdarbu, vācu okupācijas laikā tika no tās izslēgts par aktīvu sabiedrisku darbību, bet pēc 1945. gada nevēlējās pieņemt jaunos noteikumus un papildus apgūt dažus klāt nākušos mācību priekšmetus. 1950. gadā mākslinieku rindas tika vētītas, katru vērtējot ar «sociālistiskā reālisma» principu mērauklu. Un, protams, Pauļuka vitālā, enerģiskā glezniecība tai neatbilda, tāpēc viņš tika izslēgts no Mākslinieku savienības. Tolaik tas nozīmēja arī uzturlīdzekļu zaudējumu, jo mākslinieks bija un palika uzticīgs savai devīzei – dzīvot vienīgi mākslai un papildu darbus nemeklēja. Par to, cik nelaimīgs viņš jutās, nespēdams iekļauties sava laikmeta mākslas prasībās, liecina zīmīte sievai Felicitai Pauļukai: »...Cik smagi un grūti. Es jau daru visu, bet pašreiz spēki ir pie paša gala, un ar mani ir gaužām smagi. Nekad un nekad netici, ka gleznotājs ir radīts labai dzīvei un ka īsta māksla ir slavas vērta, – nē – lāsta.»

No viņa baidījās

«Tas bija ļoti depresīvs laiks Jānim Pauļukam, jo oficiālā politika tika vērsta pret viņu un viņa glezniecību, viņš tika lamāts pēdējiem vārdiem, saukts par formālistu un kaunināts, ka neprot gleznot sociālistiskā reālisma garā,» stāsta izstādes iekārtotāja Maruta Kalnupe. «Tāpat kā citi viņš tika sūtīts uz radošajām nometnēm, pēc kurām bija jāsniedz atskaite par padarīto. Pēc mākslinieka nāves, inventarizējot gleznu mantojumu, mēs atradām nelielu ainavu ar smilšu kasti jūrmalā, kur bērni spēlējas, diezgan reālistiski uzgleznotu, bet otrā pusē Pauļuks uzrakstījis, ka sirsnīgi apsolās nekad mūžā vairs nenodarboties ar tādām muļķībām, tātad negleznot pret savu iekšējo izjūtu.

Ar Pauļuku bija arī tā, ka ne vienmēr glezniecības, bet gan sava agresīvā, impulsīvā rakstura dēļ viņš nonāca konfliktā. Aizkaitināts viņš runāja asi, cik es atceros, no viņa ļoti baidījās, jo, kad viņš ieradās izstādes atklāšanā, nekad nevarēja paredzēt, ar ko tā beigsies. Viņš bija neprognozējams. Es biju viens no tiem cilvēkiem, kurš tika sūtīts Pauļukam pretī, lai viņu nomierinātu. Viņš bija «uzvilkts» līdz augstākajai pakāpei, taču, ja sarunu biedrs bija rāms, mākslinieks lēnām norima. Temperaments bija liels, un, protams, to papildināja sava deva alkohola. Bet, kad strādāja, tad gan viņš to nelietoja. Jo alkoholiķis nevar radīt tādu daudzumu darbu (gleznotāja daiļrades pētnieks Zigurds Konstants uzskaitījis 500 – 600 darbu, ieskaitot skices. Ap 90 ir Nacionālā muzeja krājumā, ap desmit – Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, pārējie privātkolekcijās un liela daļa arī Maskavā, Tretjakova galerijā – aut.).» Maruta Kalnupe izteic nožēlu, ka izstādē nebūs J. Pauļuka slavenākās gleznas «Lai vienmēr būtu saule», lielo pārvadāšanas izmaksu dēļ to nav iespējams attransportēt no Maskavas. Būtisks un savā ziņā ironisks ir fakts, ka mākslinieku, kuru kritizēja Latvijā, ļoti labi ieredzēja Padomju Savienības galvaspilsētā. «Ir pat tāds kuriozs, ka vienā brīdī, kad viņu kārtējo reizi izmeta no Mākslinieku savienības, viņš rīkoja atskaites izstādi Maskavā, un turienes funkcionāri deva pavēli šejieniešiem uzņemt Pauļuku atpakaļ. Gluži tāpat kā savulaik Borisu Bērziņu, arī Jāni Pauļuku vispirms novērtēja Maskavā,» piebilst M. Kalnupe.

Felicita un saule. Divas mīlestības

Mēdz teikt, ka ģēniji ir vientuļi. Pauļuks savā glezniecībā bija ģēnijs, bet smaga iekšējā vientulība – viņa lielākais posts. Lai gan viņš aktīvi meklēja sarunu biedrus starp kolēģiem, jaunas aizraušanās un mīlestības starp sievietēm, vēstulēs paustās atziņas liecina, ka allaž viņš juties nesaprasts. «Pirmā sieva Felicita, ar kuru viņš izšķīrās pēc desmit gadu kopdzīves, tā arī palika viņa mūža lielā mīlestība, neraugoties uz to, ka viņam bija vēl sievietes. Pauļuks apprecējās otrreiz ar Lidiju Rahmaņinu, un viņiem piedzima meita Inta, taču arī otrā ģimene neturējās ilgi. Mūža nogalē ar gleznotāju kopā dzīvoja un par viņu rūpējās Ņina Robiņa, kuru mākslinieks labsirdīgi sauca par savu «garo ēnu». Bet, ja paraugās glezniecībā, Felicitas tēls Jānim Pauļukam iet līdzi visu mūžu, visās figurālajās kompozīcijās ir viņas motīvs... «Neapšaubāmi, diviem māksliniekiem sadzīvot ir ļoti grūti. Tik impulsīvām personībām kā Pauļuks un Felicita, manuprāt, – vispār neiespējami,» domā Maruta Kalnupe. «Protams, liels trieciens bija arī dēliņa Olivera nāve drīz pēc piedzimšanas, taču izšķirošais spēks slēpās viņu pašu raksturos, kas bija ārkārtīgi ugunīgi, eksplozīvi.«

Iekšējos pārdzīvojumus un drūmās domas Pauļuks pauda pašportretos, un izstādes skatītāji tos var lūkot Hēges zālē. Taču Baltā zāle atvēlēta otrai mākslinieka mīlestībai – saulei, un ne tikai tāpēc, ka šobrīd tā dāsni spīd aiz loga. «Saule kā vadmotīvs caurvij visus gleznotāja daiļrades posmus,» M. Kalnupe skaidro izstādes koncepciju. «Pārsteidzoši bieži mākslinieks atgriezies pie gaismas un svelmes piestrāvotās pludmales noskaņas, sulīgos, mirdzošos krāsu toņos radot nemiera, trauksmes, nemitīgas kustības atmosfēru, dzīvotgribu un dzīves prieku. Jānis Pauļuks savā mākslā balstījies uz reāliem dabas vērojumiem. Viņa izpildījuma maniere ir ekspresīvi dinamiska, bagātīgas faktūras mijas ar raibā virpulī trieptiem un šļakstītiem krāsu uzlicieniem, izraisot pastiprinātu spriedzi gleznas kopējā uztverē. Tur ir viss – gan pesimisms, gan ārkārtīgi liela dzīvotgriba. Arī dzīvē Jānis Pauļuks mīlēja sauli; viņš sauļojās kopš agras jaunības līdz sirmam vecumam un vienmēr lepojās ar labi iedegušo, sportisko ķermeni.»

Rakstā izmantoti faktu materiāli no Z. Konstanta monogrāfijas «Jānis Pauļuks»

(Rīga, «Liesma» 1992)

(Publicēts: Apollo. Kultūra 2006.gada 10.jūlijā)

Biļešu Serviss   Bez Rindas  Biļešu Paradīze

Lapas izstrāde balstīta uz Joomla!® un Crosstec