Izrādes Parīze - Rīga - Parīze apskats

Sabiedrību vienmēr ir interesējusi mākslinieku dzīve. Viņu ikdienā allaž var ieraudzīt kaut ko neparastu, sevišķu un spilgtām krāsām tonētu. Taču tā tam arī jābūt, jo mākslinieki kā dzīvi, tā arī mākslu tver spraigāk, spēcīgāk un jutekliskāk.

Gleznotājs Rūdolfs Pinnis (1902-1992) un viņa dzīvesbiedre skulptore Elvīra Pinnis (1907-1984) dzīvoja satricinājumu pilnā laikmetā, kad pa vidu mākslai brāzās karš. Abu kopējais visa sākums meklējams mīlestībā, kā to nolikusi Lielā Daba. Vīrietis mīl sievieti un cilvēki mīl mākslu, ko katrs ar lielāko prieku vēlas aplūkot. Un tā saistībā ar daudzām šādām mīlestībām ir radusies šī interesantā ķēde – teātra izrāde, kas saucas „RĪGA – PARĪZE – RĪGA”.

2002. gadā Rīgā, Valsts Mākslas muzejā, tagad Nacionālajā mākslas muzejā, notika Rūdolfam Pinnim veltīta plaša retrospektīvā izstāde, veltīta viņa simtgadei. Sakarā ar šo notikumu man radās vēlēšanās izvērst vēl ko īpašu. Biju pierakstījusi datorā abu šo mākslinieku – mana tēva un mātes – saraksti mūža garumā. Vēstulēs paustās personīgās dzīves norises un pārdomas atspoguļoja ne tikai Rūdolfa un Elvīras dzīves ainas, bet būtībā arī mūsu tautas un Eiropas tautu likteņu atbalsojumus. Jaunībā abi, studējot mākslu, 10 gadu pavadīja Parīzē, bet uz dzimteni nereti brauca te viens, te otrs. Līdz ar to abu rakstīto vēstuļu daudzums ir iespaidīgs. Nododot režisorei Mārai Ķimelei vēstuļu izdrukas, lūdzu viņu izveidot uzvedumu par maniem vecākiem Rūdolfu un Elvīru. Cienījamai režisorei lieliski izdevās atrast dramatizējuma vadlīniju, tāpēc stundas garumā skatītājs var izsekot abu manu mīļo cilvēku mākslai un arī mīlestībai. Režisore Rūdolfa lomā uzaicināja aktieri Vari Piņķi, bet Elvīras lomā aktrisi Karīnu Tatarinovu. Man šķiet, ka abi skatuves mākslinieki ļoti pārliecinoši un mākslinieciski smalki izspēlē šīs divas mākslas personības. Pirmo reizi izrāde tika rādīta 2002. gada novembrī Nacionālā mākslas muzeja telpās R. Piņņa un E. Pinnis izstādes laikā. Skatītāju bija ļoti daudz. Izrādes panākumi bija neapšaubāmi, emocijas – dziļas un plašas gan aktieriem, gan arī skatītājiem. Otra izrāde notika Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā 2007. gadā, kur viņu novadniekam Rūdolfam Pinnim bija sarīkota personālizstāde. Arī tā ieguva skatītāju lielu atsaucību.

2008. gadā Rīgā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā, noritēja neliela R. Piņņa gleznu izstāde, kas arī tika kuplināta ar izrādi „Rīga – Parīze – Rīga”. Aktieri Varis Piņķis un Karīna Tatarinova apgalvo, ka spēlēt šo izrādi viņiem esot liels prieks un radošs gandarījums, bet it sevišķi spēcīgi tas varot rasties tikai un vienīgi autora gleznu klātbūtnē.

Vēlos pateikties izstāžu zāles „Arsenāls” vadībai, ar kuru laipnu piekrišanu ir radīti visi priekšnoteikumi, lai šo emocionālo izrādi varētu parādīt arī plašākai skatītāju auditorijai. Tā ir atbilde skatītājiem, kuri 2011. gada oktobrī varēja noskatīties šo izrādi eleganti iekārtotajā izstādē, veltītai Rūdolfa Piņņa 109 gadu piemiņai, kas bija vērojama jaunajā un plašajā Mūkusalas mākslas galerijā. Un tā ir atbilde arī uz toreiz izteiktajiem daudzajiem skatītāju jautājumiem – kad un kur vēlreiz varēs redzēt šo izrādi. Tātad pavisam drīz Vecrīgā, izstāžu zālē „Arsenāls”. Aicinām uz izrādi visus mākslas cienītājus!

Skilla Pinnis-Rikarde Rīgā, 2012. gada janvārī

Parīze - Rīga - Parīze