Parīzes iedvesmotie

Rūdolfs Pinnis (1902–1992) neilgu laiku mācījās Valdemāra Tones studijā, bija pirmo Latvijas Mākslas akadēmijas studentu vidū, taču vairāk par visu viņu vilināja Eiropas māksla. Parīzē Rūdolfs ieradās 1929. gadā, kad pēc uzturēšanās Turcijā pie vecākā brāļa Eduarda pieņēma lēmumu nevis doties atpakaļ uz mājām, bet gan turpināt iepazīties ar Rietumeiropas kultūras pieredzi pasaules mākslas metropolē. Francijā šis laiks ir zināms kā nosacīts klusuma brīdis starpkaru periodā, kad sociālajā jomā bija izjūtamas ekonomiskās krīzes sekas. Tomēr, neaugoties uz daudziem nelabvēlīgiem nosacījumiem, Parīze pulcināja ap sevi aizrautīgos, kuri Monparnasas internacionālisma gaisotnē ieguva to mākslas izglītību, ko nevarēja iegūt nevienā oficiālajā akadēmijā vai meistardarbnīcā.

Parīzē viņš sastapa Elvīru – draudzeni, vēlāk mūzu un dzīvesbiedri. Arī Elvīra Pinnis (dzim. Adams; 1907–1984) pirmo mākslas izglītību ieguva Rīgā – Tautas augstskolā pie Romana Sutas. Parīze viņa pievērsās sīkplastikai un tēlniecībai, Rūdolfs sevi galvenokārt apzinājās kā gleznotāju. Lai nodarbotos ar mākslu, abiem vajadzēja veikt visdažādāko pasūtījuma darbus – Rūdolfs iekārtoja interjerus, strādāja par dekoratoru Biankūras kinostudijas paviljonā, abi zīmēja audumu paraugus Lionas un Parīzes rūpnīcām. Viņi regulāri devās uz muzejiem, kopā ar Eduardu Vīraltu Pinnis devās uz Grandšomjēras akadēmiju (Académie de la Grande Chaumière). Viņš izmēģināja spējas zīmējumā, strādāja oforta tehnikā, bet pats galvenais – gleznoja Parīzes pilsētas ainavas. Rūdolfa lielākie panākumi ir dalība Rudens (Salon d’Automne), Tileriju (Salon des Tuileries) un apmaiņas salonā (Salon des Echanges). 1938. gada Rudens salonā viņa darbi ir līdzās Morisa Brianšona, Kēsa van Dongēna, Emila Otona Frīza, Morisa Vlaminka gleznām. Savukārt, Elvīra Pinnis savus sīkplastikas darbus izstādīja mecenātes Martinas Bolī mākslas salonā.

Diemžēl ar šī perioda devumu mēs varam iepazīties tikai fragmentāri, jo lielākā daļa darbu ir zuduši māksliniekiem 1939. gadā atstājot darbnīcu (86 Rue Notre Dame des Champs). Rūdolfs un Elvīra pameta Parīzi – ka bija cerēts – tikai uz laiku, Parīze palika vairāki simti darbu. Pēc Otrā pasaules kara bija jāpielāgojas padomju dzīves apstākļiem un citiem mākslas kritērijiem. Rūdolfam un Elvīrai sava varēšana mākslā bija jāpierāda atkal no jauna. Rūdolfs Pinnis regulāri organizēja personālizstādes, Elvīras darbi gan papildināja dzīvesbiedra izstādes, gan raisīja interesi kā suverēni un spēcīgi tēlnieciski objekti ar atsauci uz primitīvo mākslu. Bet abu radošajām izpausmēm tika likti arī šķēršļi, piemēram, atklāšanas dienā slēdza izstādi Valsts mākslas muzejā (1973), kas bija vietējā mākslas dzīvē nepieredzēts gadījums. Iespēju robežās viņi centās uzturēt saikni ar Parīzes kosmopolītismu – vizuālā mākslā, kino, literatūrā un mūzikā. Pēc daudziem gadiem mākslinieki bija atkal dzimtenē atzīti. Elvīra Parīzi vairs neredzēja, Rūdolfs to apmeklēja divas reizes (1973, 1985), lai meklētu pazudušos darbus, atcerētos toreiz aizvadītos gadus, satiktu draugus un paziņas.

Viņi savā radošajā duetā bija spēcīgi, koši, pie viņiem pulcējās mākslinieki, allaž norisinājās sarunas par Eiropas mākslu un aktuālo, jo Parīzi viņiem atņemt nevarēja neviens. Viņi bija kā neizsīkstošs jauneklīga gara un iedvesmas avots pārējiem. Rūdolfs mūža nogalē allaž atcerējās mākslas metropoli: Kāds mērķis bija manām ilgajām studijām Parīzē? Lai caur mazu elektronu strāvu kļūtu patiesāks, elastīgāks, gudrāks un redzētu tālumā. Un to pašu novēlēt savai tautai, jo saka, ka liels mākslinieks dara lielu savu tautu. Vēsturiski mūsu mazā tauta daudz cietusi. Bet māksla uzziedējusi pilnos ziedos arī ciešanu laikā. Ar tautas dainām. Ar tautas rakstu ornamentiem. Neviena tauta nav bez trūkumiem. Par tiem jāprot pasmieties. To dara franči un angļi. No pašslavēšanas tie izvairās.

Rūdolfs un Elvīra savu dzīvi veltījuši mākslai, iedvesmu viņi smēlušies Parīzes kosmopolītismā, kas palīdzēja saglabāt neizsīkstošu radīšanas prieku mūža garumā.

Visu šo stāstu raksturo vēl kāds jēdziens – tā ir prombūtne. Bieža prombūtne no tuva cilvēka mākslas vārdā, prombūtne no vietām, kuras iedvesmo. Tādēļ arī radās vēstules, kuras šodien ir iedzīvinātas divu aktieru spēlē. Laikam grūti atrast citu piemēru kamerteātra vēsturē, kur izrāde ar lieliem laika intervāliem par sevi atgādina jau gandrīz desmit gadus un joprojām dzīvo uz skatuves.

Ginta Gerharde-Upeniece
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

Parīze - Rīga - Parīze

Biļešu Serviss   Bez Rindas  Biļešu Paradīze

Lapas izstrāde balstīta uz Joomla!® un Crosstec