Aleksandra Beļcova

Aleksandra Beļcova (17.03.1892., Černigovas gub. – 01.02.1981., Rīgā) - māksliniece.

A.Beļcovas māte bija mācītāja meita, tēvs – zemnieks, kas ar cara pavēli tika iecelts muižnieku kārtā. Profesionālo izglītību Beļcova ieguva Pirmā Pasaules kara laikā Penzas Mākslas skolā, kur tolaik mācījās topošie latviešu mākslinieki Romāns Suta, Konrāds Ubāns, Jēkabs Kazaks, Voldemārs Tone un citi. Viņu savdabīgā māksla rosināja Aleksandras māksliniecisko iztēli, bet Romāns Suta aizkustināja arī viņas sirdi.

Kādu laiku Aleksandra Beļcova dzīvoja Pēterpilī (Petrogradā), jo tajos laikos mākslinieki, kas jūsmoja par revolūciju, meklēja jaunas mākslinieciskās izteiksmes formas, kuras spilgti un ekspresīvi spētu paust šo pārmaiņu laikmeta idejas. Nozīmīgu ietekmi uz mākslinieces radošās personības veidošanos atstāja iepazīšanās ar kreiso mākslas virzienu piekritēju uzskatiem, Vladimira Majakovska uzstāšanās, draudzība ar mākslinieku Konstantīnu Petrovu-Vodkinu, mācības pie Natana Altmana.

1919. gadā pēc Romāna Sutas ielūguma viņa pārcēlās uz Rīgu, bet 1922. gadā kļuva par viņa dzīvesbiedri (kā liecinieks viņu kāzās bija pats Jānis Rainis). A.Beļcova kļuva par Rīgas mākslinieku grupas locekli (viens no šīs grupas dibinātājiem bija viņas dzīvesbiedrs). Visi kopā viņi devās uz Parīzi, kas kļuva par viņu kāzu ceļojuma mērķi un meitas Tatjanas dzimšanas vietu.

Liktenīgo lomu Aleksandras Beļcovas dzīvē tomēr neapšaubāmi izspēlēja Rīga, kurp viņu atvilināja Romans Suta, ar kuru viņa vislabāk sapratusies “mākslas lietās”. “Ir vērts ciest, ja tas, kādēļ to dari, ir liela personība,” viņa esot teikusi savai meitai. “Tad, kad mums ar Romanu reizēm sanāca pastaigāties pa Rīgas ielām, man bija bezgala daudz atklājumu, jo viņš visu redzēja ne tā kā līdzcilvēki.”

Bet pa ceļam, Berlīnē, jaunlaulātie iepazinās ar tēlnieku Kārli Zāli, kas vēlāk kļuva par Brāļu kapu kompleksa un Brīvības pieminekļa Rīgā autoru, vēl viņi kontaktējās ar itāliešu futūristu vadoni Filipo Tommazo Marineti. Tas bija laikposms, kad abi dzīvesbiedri kopīgi aizrāvās ar kubismu un konstruktīvismu. Parīzē viņi nonāca toreizējās neformālās Pasaules galvaspilsētas mākslas dzīves drūzmā, jo tajos laikos Parīze bija dažādu mākslas virzienu centrs.

Šajā kalvē, pateicotis šī laulātā pāra pūlēm, veidojās latviešu nacionālā konstuktīvisma stils. Par vispopulārāko šī stila sastāvdaļu kļuva darbnīcas «Baltars» mākslinieciski apgleznotais porcelāns. Šo darbnīcu 1924. gadā pēc atgriešanās no Parīzes dzīvesbiedri dibināja kopā ar izcilo latviešu grafiķi Sigizmundu Vidbergu. Darbnīca pastāvēja tikai līdz 1929. gadam, bet tās produkcija paspēja gūt atzinību – starptautiskajā mākslas izstādē Parīzē 1925. gadā meistaru izstrādājumi izpelnījās divas zelta un vienu bronzas medaļu, darbnīcā «Baltars» izgatavotos dekoratīvos sienas šķīvjus iegādājās un pastāvīgajā ekspozīcijā iekļāva Sevras porcelāna muzejs. Tomēr visaugstāko atzinību Romāna Sutas un Aleksandras Beļcovas mākslas darbi izpelnījās no Vilhelma Purvīša, Latvijas Mākslas Akadēmijas dibinātāja un toreizējā Valsts Mākslas muzeja direktora.

«Kad es miršu, man gribētos, lai mani sadedzinātu, bet pelnus ievietotu Jūsu daiļajā vāzē ar reliģiskajiem motīviem, un ievietotu to mana muzeja nišā», teica V. Purvītis Aleksandrai Beļcovai pēc viņas un Romāna Sutas kopīgās izstādēs. «Latviešu mākslā porcelānam «Baltars» tomēr ir kaut kāda nozīme», tā ar gandarījumu konstatēja māksliniece neilgi pirms savas nāves, apkopodama savā mūžā paveikto. Tomēr visspilgtāk mākslinieces individuālitāte izpaudās glezniecībā, it īpaši portretos. Apkopojot rezultātus, varētu droši apgalvot, ka Aleksandra Beļcova ir visspilgtākā artdeko mākslas virziena pārstāve Latvijā, kaut gan ar to vien viņas ieguldījums latviešu mākslā nebūt neizsmeļas.

Aleksandra Beļcova mira 1981. gada 1. februārī 89 gadu vecumā.