Diplomātiskā revolucionāre Emīlija Benjamiņa

Baņutas Rubesas veidotā monoizrāde „Benjamiņa. Kā dzīvot modernam cilvēkam” sastāv no trīs daļām, kas veidota no neskaitāmiem avīžu citātiem, starpkaru Latviju piedzīvojušo atmiņu, laikrakstu un arhīvu materiāliem, un ataino Emīlijas Elks (Dzimušas Simsones) (1881 – 1941), sākotnēji vienkāršas un vīzdegunīgas Rīgas skuķes, ceļu uz preses magnātes, tā laika bagātākās Latvijas sievietes un nekronētās Latvijas karalienes, Emīlijas Benjamiņas izcilo, leģendām apvīto personību. Emīlijas Benjamiņas lomā Indra Burkovska.

Izrāde cenšas būt tikpat smalka, aristokrātiska, tikpat lepna labā nozīmē, cik izrādē attēlotā Emīlija Benjamiņa. Sākumā iecerēta Benjamiņa namā, kas izrādes ilgajā tapšanas laikā pārtapis par „Europa Royale Riga”, režisore Baņuta Rubesa monoizrādi ir pārcēlusi uz skaistajām Mazās Ģildes telpām. Skatītāju skaits ierobežots – tikai 60. Šī intimitāte visas izrādes garumā ne tikai liek uzturēt acu kontaktu ar vienīgo šīs izrādes aktrisi – Indru Burkovsku, bet arī piedalīties viņas pārdomās par dzīvi. Viņa it kā nejauši uzdodot jautājumus skatītājiem, īstenībā cenšas atbildes rast pati. Bet tā ir tikai izlikšanās. Emīlija Benjamiņa, šī lepnā, smalkā pirmā Latvijas lēdija, atbildes zina gluži labi. Jau izrādes pirmajā daļā apņēmības pilnā balsī izteiktais sauklis “Virtuvē uz vieniem riņķiem sautējās kāposti, uz otriem vārījās kungu veļa. Man tā nebūs, es tā nedzīvošu!” piesaka revolūciju „miglā” dzīvojošajai Latviešu tā laika sabiedrībai. Un šo revolūciju Emīlija Benjamiņa droši ir gatava izcīnīt, karojot pirmajās rindās.

Tā ir ar 20.gs sākuma laikrakstu „Jaunākās Ziņas” (1911 – 1940) un pēc tam žurnālu „Atpūta” (1924 -1941) panākta revolūcija laikā, kad visā Eiropā dzimst patērētāju sabiedrība. Tajā pašā laikā Emīlija Benjamiņa ir tikai cilvēks. Viņai patīk spēlēt kārtis ar policistiem uz izģērbšanos, valkāt smalku franču veļu, viņa ir starpkaru Latvijas preses magnāte, nekronētā Latvijas karaliene, kultūras dzīves noteicēja, un tomēr tikusi nodota un, Finksa pareģojumu piepildīdama, mirst Sibīrijā, izsūtījumā, uz vienkāršas dēļu lāvas. Visas šīs ne tikai Benjamiņas kundzes un viņas vīra, bet arī tā laika Latvijas politiskās, ekonomiskās un kultūras dzīves reālijas izrādi padara emocionālu un daudzslāņainu. Brīžam tomēr intimitāte traucē. Emīlija Benjamiņa skatītāju priekšā gan fiziski, gan morāli izģērbjas līdz apakšveļai.

Izrādes laikā citāti mijas tik ātri un fragmentāri, tā laika reāliju ir tik daudz, ka vēstures nezinātāji kādu domu var neuztvert, metaforas uztvert burtiski. Izrāde ir domāta auditorijai, kas saprot, domā, pārdzīvo. Ja reālijas kļūst nesaprotamas, ir jāpaļaujas uz otru izrādes jājamzirdziņu – emocijām. Brīžam jāapbrīno Indras Burkovskas sniegums, kur Nacionālā teātra aktrise piecu minūšu laikā var mainīt balsi un noskaņojumu. Te viņa flirtē ar sabiedrības pirmajiem kungiem, te paceltā balsī dusmīgi kliedz uz savām māsām, jau nākamajā - rotaļājoties skatītājiem stāsta, kā dzīvot modernam cilvēkam. Tādējādi izrāde veidojas dzīva, savā izsmalcinātajā vienkāršībā neaizmirstama.

/ Easyget.lv, Aprīlis, 2009 /

Izrādes foto