Benjamiņa - Te viss ir ačgārni!

Teātri ar savu māju un štatu vai projekti; atstrādāts darbības mehānisms vai katru reizi cita radošā grupa. Publika, kas seko kādam teātrim, režisoram un aktierim, vai skatītājs, kas lūkojas pēc kaut kā jauna un nebijuša. Un, cerams, ar kvalitātes zīmi. Projekts "Benjamiņa. Kā dzīvot modernam cilvēkam" piedāvā režisores Baņutas Rubesas, aktrises Indras Burkovskas un komponista Nika Gothama kopīgi veidotu teātra pieredzi. Emīlijas Benjamiņas personības interpretāciju Mazās Ģildes telpu scenogrāfijā (dekoratore Dace Džeriņa). Vai tā ir izrāde par Benjamiņas likteni vai par frāzi, kas ne reizi vien izskan izrādē: "kas ir šis laiks, ko tas mums dod?"

"Te viss ir ačgārni!", - tas ir pirmais teikums divās no trim monoizrādes daļām. Benjamiņa kundze atver durvis pati un ienāk zālē kā parādība no tiem aizlaikiem, kad te rosījās sulaiņi un uz pieņemšanu bija ieradušies deputātu, vēstnieku un ministru kungi. Tērpusies elegantā mētelī un cepurē, kājās piemērotas kurpes (kostīmu māksliniece Iveta Vecenāne). Zem mēteļa gan tikai kombinē, toties kāds! Ja būtu zinājusi, izpatiktu preses karalienei un uzvilktu vismaz baltus cimdus. Indra Burkovska pirmajos izrādes mirkļos ir tik pārliecinoša, ka tikai labu laiku vēlāk pieķeru sevi, ka nedomāju par aktrisi un viņas atveidoto tēlu. Esmu viesos pie Benjamiņas, kura pati ir sarīkojusi nelielu retrospekciju par savu spilgto dzīvi.

Izrādes pirmā daļa ir etīžu salikums, kur skatītāja apziņā raiti un meistarīgi tiek ieskicēti Benjamiņa kundzes biogrāfijas fakti un personības šķautnes: apņemšanās tikt pie pārticības un preses reklāma; randiņš ar Antonu Benjamiņu Vērmanes dārzā un padomi par modi; bezgaiss sieviešu vagonā ceļā uz Sibīriju un kāršu spēle ar izģērbšanos. Attieksme pret dzīvi ir atbilstoša grāmatvedes amatam - tinte un cipari, viss skaidri un precīzi. Kad atbildēts uz jautājumu „ko es vēlos?", tad ikviens laikposms var dot to, kas nepieciešams.

Publikas tuvums visai neizbēgami paredz arī pāris smalkjūtīgus iesaistīšanas mirkļus. Kungi - jums var būt tas gods! Galvenais scenogrāfijas elements ir avīžu ķīpas - tās ir gan tribīne uzrunai, gan Golgātas ceļš, gan parka soliņš. Mulsina spēles laukuma dibenplāns, kur redzamas alumīnija kāpnes, drēbju pakaramie un vēl šādi tādi krāmi, kuri sākumā šķiet intriģējoši. Taču šī telpas daļa netiek izmantota ne reāli, ne idejiski, un galu galā paliek iespaids - zāle ir izīrēta līdz noteiktai vietai, un tālāk savas mantas glabā kāds cits.

Otrā izrādes daļa notiek tajā pašā zālē, tikai ar skatu uz skaistajām Mazās Ģildes vitrāžām. Te tiek izspēlēts mirklis iz Benjamiņu nama atklāšanas. Paralēli privātajām un publiskajām pārdomām par mākslas darbiem šajā ainā Indra Burkovska, tērpusies tautastērpā, Benjamiņa kundzi zīmē izteikti divsejainu. Sabiedrībā īsta dāma, kas statusa dēļ var atļauties būt arī gražīga. Attiecībās ar māsām un kalpotājiem 'lauksaimnieciski latvisko' izskatu papildina arī izturēšanās - prasta kā zirga deķis. Spēja īstajā brīdī uzlikt īsto smaidu ir neatņemama modernā cilvēka īpašība. Indra Burkovska parāda klasi! Vai tiesa, ka tie, kas no zemākas kārtas nākuši, vienmēr iztaisās par smalkākiem kungiem?

Starpbrīdī katram skatītājam ir iespēja izvēlēties savam paša smalkumam atbilstošu nodarbi: bufeti, atmiņu stāstu video par Benjamiņas dzīvi vai mūziku salonā, kur notiks izrādes trešā daļa. Salonā skatītāju vietu priekšā novietoti arī galdiņi, kuri gan diemžēl ir pavisam tukši. Būtu jauki, ja par 'glamūra' atmosfēru būtu padomāts arī sīkumos. Tas nav dārgi un var mainīt ļoti daudz.

Citādi izrādes pēdējā daļa - salonvakars ar Antona Benjamiņa lugas "Migla" iestudēšanu grāmatvedes-režisores Emīlijas Benjamiņas vadībā - ir veiksmīgākā gan tēla atklāsmes, gan arī projekta izklaidējošās dimensijas ziņā. Te iepriekš kolāžā un shematiskos pretmetos iezīmētais raksturs atklājas daudz niansētāk. Laikam 'dabisko apstākļu' dēļ - samta vakartērps, pērles, vēdeklis un iespēja diriģēt parādi pēc savas patikšanas. Tas Finks gan atļāvies būt nejauks un par to vēl naudu ņem! Tie ir pāris mirkļi, kuros Benjamiņas cipari nesakrīt, kā plānots. Rādīšanu un stāstīšanu, kas tik ļoti atbilst dāmai, kura zina, kādai jābūt, lai izsistos, uz mirkli nomaina bailes un šaubas.

Emīlijas salonvakarā atrodas vieta arī pasmaidīšanai par teātra mākslas simbolisko un metaforisko raksturu. Nu, paši saprotat - migla! Tā var nozīmēt tik daudz! Iedomājieties, ko teātru kasēm dotu bilancspējīgi režisori. Skaidrojot lugas dziļākos slāņus, Burkovskas-Benjamiņas-Rubesas veidotā loģiskā virknē aizved pie domas, ka visus miglas-neziņas veidus var kliedēt laikraksti! Pērciet "Jaunākās ziņas"! Lasiet delfi.lv!

Bet - kas tad ir šis laiks, un kurp tas mūs ved? Vai režisore vēlas tautai bilst kādu viedu vārdu vai izklaidēt smalkā sabiedrībā un interjerā? Morāles varianti: 1. visos laikos ar skaidriem mērķiem un darbaspējām var tikt uz zaļa zara; 2. pūlies cik gribi, politika var ieviest pavisam neparedzētus un skumjus iznākumus; 3. galvenais ir izdevīgi apprecēties; 4. jādzīvo, kā ir, bet, izejot no mājas, vienmēr jāpadomā par veļu. Nekad nevar zināt, kur pienāks nakts. Dzīve nav pret mums ne laba, ne ļauna. Tādi ir spēles noteikumi. Modernais projektu cilvēks turpina rosīties.

/ Delfi, 2009.gada aprīlis /

Izrādes foto

Izrādes video