Aisedoras Dunkanes biogrāfija
"Aisedora Dunkane pieskaitāma pie traģiskākajām personām vēsturē. Kritiķi ap viņu tinti patērēja vairumā un par viņas dejām veda karstākās debates. Daudzi arī viņu izsmēja, tomēr savam virzienam viņa palika uzticīga," par brīvās dejas stila radītāju 1932. gadā rakstīja latviešu žurnāls "Filma un Skatuve".
Pasaulē viņa nāca 1878. gada 27. maijā Sanfrancisko – Jaunās Anglijas puritāņu citadelē. Viņas tēvs Džozefs Čārlzs Dunkans bija baņķieris, kurš vēl pirms meitas piedzimšanas aizbēga ar visiem klientu noguldījumiem, pametot sievu vienu ar četriem maziem bērniem bez kādiem uztura līdzekļiem.
Nosvinējusi sesto dzimšanas dienu, Aisedora, kurā jau toreiz bija atklājies neparasts dejotājas talants, sevi pirmo reizi izmēģināja deju skolotājas lomā, mācot savas prasmes klasesbiedriem.
Pašu Aisedoru neviens nekad nebija nopietni mācījis dejot. Viņa patiesi bija ģeniāla improvizatore, kura idejas savām dejām smēlās dabā un Senās Grieķijas kultūrā.
Aisedorai paveicās, kad Ņujorkā par viņas skatuves kustību pasniedzēju kļuva pazīstamā dejotāja Marija Luīze Fullere. 1906. gadā, jau sasniegusi popularitātes virsotnes, savā darbā "Nākotnes deja" Aisedora klasiskajam baletam tomēr veltīs ne visai glaimojošus vārdus: "Visas kustības, ko māca mūsdienu baleta skolas, ir neauglīgas, jo ir pretdabiskas, cenšoties radīt ilūziju, ka tām neko nenozīmē Zemes pievilkšanas spēks. Ja mūsu skats varētu iekļūt zem baleta svārciņiem un triko, tad ieraudzītu tur pretdabiski izkropļotus muskuļus, kurus tādus padarījis nedabiskais ietērps un pretdabiskās kustības.”
Pati Aisedora savā īpatnajā manierē spēja izdejot jebko – to, ko cilvēki parasti mēdz izrunāt, izdziedāt, uzrakstīt, izspēlēt, uzgleznot. Tā varēja būt saules pielijusi pļava, rītausma, baltā krāsa vai arī "Mēnesnīcas sonāte".
Dzīves laikā Aisedorai nācās piedzīvot daudzus traģiskus notikumus, kas ietekmēja arī viņas radošo biogrāfiju. 1913. gada pavasarī Parīzē Aisedora nejēdzīgi traģiskā negadījumā pazaudēja savus abus pirmos bērnus. Vēlāk īsi pēc dzimšanas nomirst arī viņas trešais bērns. Visu mūžu viņai ir bijušas sarežģītas, brīžiem graujošas attiecības ar vīriešiem. Arī nomirst viņa negaidīti un „ekscentriski” - Aisedorai sēžoties mašīnā, viņas garā zīda šalle ieķērās riteņa asī un nekavējoties viņu nožņaudza. Viņas nāve līdz pat šai dienai ir neskaidrību un minējumu apdvesta.
Aisedoras Dunkanes ekscentriskais radošums un skarbi traģiskais liktenis veido spilgtu epizodi pretrunu pilnajā 19./20.gs. mijas kultūras ainā un savā veidā ir tās savdabīgs raksturojums.